Viena brīdī mana dzīve sadalījās "pirms" un "pēc"

Mani sauc Tonja, un vēl nesen es pat nedomāju, ka nodarbošos ar labdarību un ka spēšu atrast savu dzīves aicinājumu.

Es, tāpat kā daudzi, ilgi meklēju savu aicinājumu. Nodarbojos ar dažādām lietām, izmēģināju jaunas idejas, bet katru reizi kaut kas noiet greizi, un es atkal atgriezos pie meklējumiem.

Dažreiz man šķita, ka vajag izdomāt kaut ko pavisam jaunu, “sakrustot buldogu ar degunradzi”, un tad es noteikti atradīšu kaut ko tieši savu. Cik naiva es biju.

Kopš bērnības man patika darīt kaut ko ar rokām. Atceros, kā bērnībā izjaucu modinātāju un putekļsūcēju - ļoti gribējās saprast, kā tie darbojas. Es lāpīju zeķes un tā nofiksēju diegu, ka izveidojās cilpiņa, kas ļoti priecēja visus mājiniekus.

Mana galva vienmēr bija pilna trakām idejām. Es mozaīkas tehnikā izklāju galdu, veidoju magnētiņus, karstu priekšmetu paliktņus, adīju, ar savām rokām uzbūvēju komplektu kaķiem un daudz ko citu. Mājas vienmēr bija pilnas ar dzijas, filca, lentu un dažādiem sīkumiem.

Kādā dienā es internetā nejauši uzgāju meistarklasi par astoņkāju adīšanu. Šajā meistarklasē stāstīja, kādēļ tas ir vajadzīgs un cik svarīgs tas ir priekšlaicīgi dzimušiem bērniem. Tajā brīdī mana dzīve sadalījās "pirms" un "pēc". Es sapratu, cik daudz var izdarīt ar rokām un cik daudz atbalsta var sniegt tādas vienkāršas darbības.

Es uzreiz metos savos maisos, atradu piemērotu dziju un adatu un nolēmu pamēģināt. Es noadīju pāris gabalus, lai apskatītu tos dzīvē, kas tikai pastiprināja manu vēlmi adīt vēl.

Toreiz es absolūti neko nezināju par priekšlaicīgi dzimušajiem bērniem, bet biju gatava nest savu adījumu uz pasaules malu, lai tikai tas palīdzētu bērniem.

Tajā brīdī es uzzināju, ka mēs gaidām ļoti gaidītu bērniņu. Mani pārņēma grūtniecība un bērna piedzimšana. Kad man bija vairāk laika, es atgriezos pie adīšanas priekšlaicīgi dzimušajiem bērniem.

Es adīju, uzzinot arvien vairāk par priekšlaicīgi dzimušajiem bērniem, kur viņi dzīvo un kas viņiem vēl varētu noderēt. Mūsu klubs auga, mēs kļuvām arvien vairāk, mēs atradām draugus mediķus. Par mums stāstīja radio un televīzijā, mēs piedalījāmies pasākumos un turpinājām augt.

Mūsu atbalsts kļūst arvien lielāks. Tagad mums jau ir atbalsta čats, silti komplekti, apģērbs bērniem, kā arī "labdarības skapītis", kurā var paņemt apģērbu lietošanai. Mēs draudzējamies ar dažādiem speciālistiem, publicējam arvien vairāk rakstu mūsu vietnē, rīkojam pasākumus vecākiem un mediķiem un darām vēl daudz ko citu.

Tas ir tikai daļa no mūsu lielā ceļa, kurā mēs satiksim vēl daudz draugu. Milzīgs paldies par jūsu atbalstu, par jūsu laipnajiem vārdiem, dalīšanos un materiālo atbalstu.

Liels paldies un silti apskāvieni.

Jūsu Tonja